Dumpinieka runas I

Atkal Latvijā tuvojas vēlēšanas. Atkal ir iztītas garākās makšķeres un izmesti plašākie tīkli dvēseļu zvejai.

Par godu šim grandiozajam notikumam vēlos piedāvāt nelielu ieskatu kāda cilvēka daiļradē, kuru uzskata par vienu no pasaules kreisās kustības izcilākajiem teorētiķiem.

Jūsu vērtējumam – Viņa gaišības kņaza Pētera Aleksejeviča Kropotkina (1842-1921)[1] darba “Dumpinieka runas” (1879-1882) fragmenti.

Šobrīd mēs daudz dzirdam politiķus klaigājam, ka valsts esam mēs paši, ka valdība ir no mūsu vidus – varbūt ir vērts izlasīt citu viedokli.

Pārstāvības sistēma, ir nekas cits, kā kompromiss ar veco kārtību[2]. Tā saglabā valdības rokās visas neierobežotās varas pilnvaras, ar dievu uz pusēm pakļaujot to vairāk vai mazāk paredzamai un jebkurā gadījumā virspusējai tautas kontrolei. – Šī sistēma ir savu laiku nokalpojusi. Šajā brīdī tā jau ir progresa kavēklis. Tās trūkumi nav atkarīgi no personām, kuras ir pie varas. Tie ir saistīti ar pašu sistēmu un sakņojas tik dziļi, ka nekādas pārmaiņas sistēmā, nevar no tās izveidot politisku iekārtu, kas atbilstu laika prasībām.

Pārstāvības režīma valdība – vai tā sauksies par Parlamentu, Konventu, Komūnas Padomi, vai pieņems sev kādu citu nosaukumu, vai to nozīmēs kāda Bonoparta prefekti, vai to pilnīgi un labprātīgi ievēlēs sacēlusies pilsēta[3] - valdība vienmēr centīsies paplašināt savas likumdevēja tiesības.

Pastāvīgi tiecoties pastiprināt savu varu tā iejauksies visur, iznīcinās personu un grupu iniciatīvu un aizvietos to radošo garu ar sastingušu likumu. Tās dabiskā, neizbēgamā tieksme – sagrābt personību savās rokās no pašas bērnības, vest to no viena likuma pie otra, no draudiem pie soda, no šūpuļa līdz kapam, neizlaižot šo laupījumu no savas visugaišās aprūpes.

Vai jel kad ir bijis gadījums, kad kāda ievēlēta sanāksme paziņotu sevi par nekompetentu kādā jautājumā – paziņotu, ka tā nespēj atrisināt kādu jautājumu? Jo tā revolucionārāka, jo alkatīgāk sagrābj visu to, kurā ir pilnīgi nekompetenta. Apkraut ar likumiem visas cilvēka darbības jomas, iejaukties visos “pavalstnieku” dzīves sīkumos – tāda ir valsts un valdības būtība.

Radīt valdību, konstitucionālu vai nekonstitucionālu, nozīmē radīt tādu spēku, kas neizbēgami centīsies sagrābt visu, regulēt ar saviem statūtiem visu sabiedrisko dzīvi, neatzīstot nekādas citas robežas, kā tās, kādas mēs tai laiku pa laikam varam radīt ar aģitāciju vai sacelšanos.

Parlamentārā valdība, kā viņa to jau ir pierādījusi, nav izņēmums no šī likuma.

Sveiki biedri!

drīz būs vēl.....

Uldis Vanags

---

[1] Vairāk pazīstams vienkārši kā anarhisma teorētiķis Kropotkins. Patiesībā šis cilvēks bija izcils zinātnieks un humānists, Ledus laikmeta un mūžīgā sasaluma teorijas radītājs ģeoloģijas zinātnē, savstarpējās palīdzības teorijas radītājs socioloģijā, Viens no “Encyclopedia Britannica” 11 izdevuma autoriem un redaktoriem.

[2] Ar “veco kārtību” šeit domāta monarhija.

[3] Domāta Parīzes Komūna, šī darba tapšanas laikā svaigs un visiem zināms piemērs.

Dumpinieka runas III

Nu re – tuvojas vēlēšanas.......

Vai ir nepieciešams šeit atainot visiem mums pazīstamo, derdzīgo vēlēšanu skatu? Visur – pilsoniskajā Anglijā un demokrātiskajā Šveicē, Francijā un Savienotajās Valstīs, Vācijā un Argentīnas republikā, tiek spēlēta viena un tā pati bēdīgā komēdija.

Vai ir vērts stāstīt par to, kā vēlēšanu aģenti un komitejas “sagatavo”, “nokārto”, un “nodrošina” vēlēšanas (viņiem tam izstrādāta vesela zagļu leksika); kā viņi dāļā pa labi un pa kreisi solījumus – politiskus sapulcēs un personiskus sarunās, kā viņi iefiltrējās ģimenēs, glaimo mātei un bērnam, ja vajag, apmīļo ar astmu slimo “vēlētāja” suni vai kaķi. Kā viņi staigā pa dažādām kafejnīcām un krogiem, pierunājot vēlētājus, bet vismazāk ietekmējamos piesaista ar to, ka savā starpā uzsāk viltus strīdus, gluži kā kāršu blēži, kuri grib jūs ievilkt spēlē “trīs kārtis – viena dāma[1]”. Kā pēc ilgas gaidīšanas kandidāts beidzot parādās “dārgajiem vēlētājiem” ar laipnu smaidu uz lūpām, kautrīgu skatienu un laipnīgu balsi – gluži kā veca megēra – Londonas mēbelēto istabu saimniece, kura grib pievilināt īrnieku ar saldenu smaidu un eņģeļa skatienu. Vai ir vērts pārskaitīt melīgās programmas – vienlīdz melīgas, vai tās būtu oportūnistiskas vai sociāli revolucionāras, kurām pats kandidāts, ja vien viņš ir kaut cik prātīgs un zina cenu, tic tikpat maz kā pareģojumu kalendāra sastādītājs, bet kuru tas aizstāv tik kaislīgi, ar tādu pērkondimdošu balsi, tik ļoti izjustām runām, kā ceļojošs zobu dakteris.

Vai būtu šeit jāuzskaita vēlēšanu izdevumi? Visas avīzes stāsta mums par tiem. Vai jāsniedz kāda vēlēšanu aģenta izdevumu listi, kurā figurē izdevumi “jēra ciskām”, flaneļa jakām un zāļu pudelēm, kuras rūpīgais kandidāts nosūtījis savu vēlētāju “dārgajiem bērniņiem”. Galu galā, vai ir vērts pieminēt izdevumus par ceptiem āboliem un puvušām olām ar mērķi “samulsināt konkurējošo partiju”, - izdevumus kas vienlīdz apgrūtina kandidātu budžetus Savienotajās Valstīs kā pie mums Eiropā izdevumi par apmelojošiem paziņojumiem un “pēdējās stundas manevriem” pirms vēlēšanām.

Bet valdības iejaukšanās vēlēšanu gaitā? “Vietas”, ko tā piešķir saviem līdzskrējējiem, auduma skrandiņas, kuras sauc par ordeņiem, tiesības, ko tā izdod tabakas veikalu turēšanai? Tās solījumi aizsargāt ruletes un spēļu namus, tās nekaunīgā prese, tās spiegi, tās tiesneši un aģenti....

Nē, pietiek! Nerakņāsimies vairs šajā zampā. Vēl tikai viens jautājums: vai ir kaut viena pati zemiskākā pati nelietīgākā cilvēka kaislība, kas netiktu ekspluatēta vēlēšanu laikā? Viltus, apmelošana, zemiskums, meli, izlikšanās – viss netīrais, zvēriskais cilvēka iekšējā pasaulē, - lūk kas tiek uzkurināts visā valstī vēlēšanu perioda laikā.

Pazīstami? Interesanti, par kuru Eiropas valsti ir runa? Latvijai tā kā neatbilst, jo daži vārdi tādi senatnīgi. Situācija jau tā pati, tikai ceļojošu zobu dakteru Latvijā vairs nav, citādi....

Runa gan ir par Rietumeiropu 19 gadsimta beigās (ap 1875 gadu).

Tā tas ir un tā tas būs tikām, kamēr pastāvēs vēlēšanas, ar mērķi izvēlēties sev kungus. Lai arī jūsu priekšā būtu tikai strādnieki, tikai savā starpā vienlīdzīgi cilvēki, lai viņi kādu dienu izdomā izvēlēt no sava vidus pārvaldītājus[2], un sanāks tieši tas pats! Dāvanas varbūt arī netiks dalītas, bet izdāļās glaimīgus, melīgus vārdus, un puvuši āboli paliks tāpatās. Un vai var gaidīt ko labāku, kad ļaudis iztirgo savas vissvētākās tiesības?

            Kas, patiesi, tiek prasīts no vēlētāja? – Lai viņi norāda cilvēku, kuram varētu tikt uzticētas tiesības attiecībā uz visu, kas tikai viņam ir svēts: viņa pilsoņa tiesībām, viņa bērniem, viņa darbu. Vai tad ir kāds brīnums, ka šādā gadījumā, par šīm karaliskajām tiesībām savā starpā cīnās divi vai trīs tūkstoši blandoņu? Runa iet par to, ka jāatrod cilvēks, vai vairāki cilvēki, kuriem varētu piešķirt tiesības paņemt mūsu bērnus divdesmit viena gada vai deviņpadsmit gadu[3] vecumā, ja deputātu kungi atradīs par vajadzīgu, iespundēt viņus uz trim gadiem, bet varbūt arī desmit, kazarmu degradējošajā atmosfērā, vest viņus nokaušanai karā, ko paši būs uzsākuši, bet ko vēlāk, gribot negribot, nāksies izkarot visai valstij. Visa galā izvēlētie deputāti var slēgt un atvērt universitātes, var piespiest vecākus sūtīt bērnus skolā, vai pretēji tam, aizliegt to. Līdzīgi patvaldnieciskam valdniekam, deputāti var atbalstīt kādu rūpniecības nozari, vai, pretēji tam, iznīcināt to, viņi var valsts ziemeļu daļu upurēt dienvidu daļas labā vai otrādi, var pievienot valstij jaunu apgabalu, vai pretēji tam, atdot kādu provinci citai valstij. Viņu rīcībā būs aptuveni trīs tūkstoši miljonu gadā, izplēstiem no darba tautas. Viņiem būs, bez tā visa, karaliskas tiesības nozīmēt izpildu varu, tas ir, tādu varu, kas kamēr atrodas saskaņā ar palātu, ir lielāks despots un tirāns par agrāko karaļa varu[4].

            ... Ko tagad prasa no vēlētāja? – Lai desmit, divdesmit(bet vēlējot par sarakstiem visi simts tūkstoši[5])cilvēku, kuri agrāk viens otru nav redzējuši, nekad viens otru nav sastapuši nevienā kopīgā pasākumā, sanāktu kopā viena cilvēka ievēlēšanai. Turklāt viņu ievēlētais saņems visplašākās pilnvaras – ne tajā nolūkā, lai sagatavotu kādu kopīgu pasākumu, vai aizstāvētu tādu vai savādāku lēmumu. Nē! Viņam jāprot darīt viss, jāprot izteikties par jebkuru jautājumu – tirdzniecisku, astronomisku, militāru, finansu, higiēnas utt. – un viņa lēmums kļūs par likumu. Sākotnējais deputātu izvēlēšanas raksturs ir izkropļojies – tas kļuvis par parodiju.

            Tādas visuresošas būtnes, kādu patlaban meklē, vienkārši nav. Bet lūk, piemēram, kārtīgs cilvēks, kas atbilst zināmām godīguma un veselā saprāta prasībām, puslīdz izglītots. Viņu, ko, ievēlēs? Protams nē. No viņa vēlētājiem varbūt atradīsies knapi divdesmit, simts cilvēki, kuri zinās viņa tikumus. Viņš nekad nav izmantojis reklāmu, lai izveidotu sev reputāciju, viņš nicina tos paņēmienus, kurus parasti izmanto, lai piespiestu runāt par sevi, un par viņu diez vai nodos vairāk par 200 balsīm. Viņu pat neieliks kandidātu sarakstā, bet izvēlēsies kādu advokātu vai žurnālistu, muldoņu, vai skribentu, kurš ienesīs parlamentā advokātu vai avīžu pasaules tikumus, un ar savu personu papildinās baru, kas balso – vieni par ministriju, otri par opozīciju.

Turpinājums sekos

Uldis Vanags

---

[1] Pazīstama arī kā spēle ar uzpirksteņiem un lodīti, kas nezin lai paprasa vecākai paaudzei, tā vēl atceras šo spēlmaņu aktivitātes Rīgas stacijas tunelī un tirgū.

[2] Autora izcēlums.

[3] Līdz 1922. gadam pilngadība Latvijā, kā arī agrākajā Krievijas impērijā iestājās no 21 gada vecuma, kas nozīmē, ka karadienestā varēja iesaukt tikai no 21 gada vecuma. Ievērojot to, ka Latvijai izmisīgi trūka karavīru pilngadību pārcēla uz 18 gadiem, kas ļāva iesaukt karadienestā no 18 gadu vecuma (bija arī citi iemesli, ne mazāk “cēli”)

[4] Runa iet par 19 gadsimta Francijas budžetu un termini attiecas uz Francijas pārvaldes sistēmu. Ja grūti uztvert, aizstājiet summu ar mūsdienu Latvijas budžeta apmēru un vārdu “Palāta” ar vārdu “Saeima”.

[5] Latvijas vēlēšanu sistēmā vēlē par sarakstiem.

Dumpinieka runas II

Demokrātija ir brīnišķīga lieta. Pat “izcilais rietumu demokrātijas aizstāvis” Vinstons Čērčils[1] to ir atzinis. Interesanti salīdzināt divu senu dzimtu aristokrātu[2] domas par demokrātiju (Šķiet, ka 19. gadsimta apzīmējums - pārstāvības sistēma, pastāvošajam sabiedriski politiskajam režīmam ir precīzāks par mūsdienās pieņemto)

Izbaudiet!

Bet, varbūt, pārstāvības kārtība, visāda ļaunuma sakne, dara labu vismaz tādā ziņā, ka dod iespēju sabiedrības miermīlīgai progresīvai attīstībai? Varbūt tā sekmē varas decentralizāciju, kas šobrīd ir sevišķi nepieciešama? Varbūt pārstāvības valdīšana spējusi novērst karus? Varbūt tā spēj piemēroties laika garam, un savlaicīgi, lai novērstu pilsoņu karu, likvidēt to vai citu institūciju, kas sen pārdzīvojusi savu laiku? Visbeidzot, varbūt, tā kaut cik veicina progresu, tālāku uzlabojumu iespējas?

Cik rūgti ironiski skan šie jautājumi! Visa mūsu gadsimta[3] vēsture sniedz negatīvas atbildes uz tiem.

Būdami uzticīgi monarhiskajai tradīcijai un tās modernajai formai jakobīnismam, parlamentārieši koncentrē visu varu valdības rokās. Maksimāli attīstīta ierēdniecība kļūst par pārstāvības pārvaldes galveno pazīmi. No paša 19. gadsimta sākuma politikā visi runā par decentralizāciju un autonomiju, tajā pat laikā vara tiek centralizēta vairāk un vairāk, bet no autonomijas drīz vairs nebūs ne miņas. Pat Šveice izjūt šīs plūsmas ietekmes, tai pakļaujas arī Anglija. Ja ne rūpnieku un tirgotāju pretestība, mums drīz vajadzētu, lai nokautu bulli kādā nomalē, prasīt atļauju Parīzē[4]. Viss, maz pamazām, nonāk valdības varā. Tai trūkst vien visas ražošanas un tirdzniecības pārvaldīšanas tiesību, un pat, rau, sociāldemokrāti, kurus apžilbinājušas stiprās varas perspektīvas, jau sapņo par dienu, kad tie varēs no parlamenta Berlīnē vadīt visus darbus rūpnīcās un patēriņu visā Vācijas impērijā.

Vai šis, it kā, miermīlīgais pārstāvības režīms mūs ir pasargājis no kariem? Nekad vēl cilvēki tā nav iznīcinājuši viens otru, kā tā laikā.

Nu, kad mērķis uz ko tiecamies ir iezīmēts, atliek uzzināt kā to sasniegt, un kurš to sasniegs. To es atstāšu saldajam ēdienam – garāko un elegantāko no fragmentiem. Drīz būs gatavs!

---

[1] Many forms of Government have been tried, and will be tried in this world of sin and woe. No one pretends that democracy is perfect or all-wise. Indeed, it has been said that democracy is the worst form of government except all those other forms that have been tried from time to time. (from a House of Commons speech on Nov. 11, 1947) sk. arī: The best argument against democracy is a five-minute conversation with the average voter.

[2] Vinstons Leonards Spensers-Čērčils dzimis aristokrātu Spenseru ģimenē. Viņa sencis Georgs Spensers 19. gadsimta sākumā kļuva par Marlboro hercogu, Vinstona tēvs – politiķis Rendolfs Čērčils bija 7 Marlboro hercogs, Viņa māte Dženija bija Amerikāņu miljonāra Leonarda Džeroma meita.

Kņazs Pēteris Alekseja dēls Kropotkins dzimis Krievijas vissenāko valdnieku Rjūriku dzimtā (viņam bija tikpat lielas tiesības uz Krievijas troni kā Nikolajam II ja ne lielākas).

[3] Neaizmirstiet, ka runa ir par 19. gadsimta pirmajiem trim ceturkšņiem! Ko gan viņš teiktu par 20 gadsimtu?

[4] Darbs ir rakstīts Francijā.

Dumpinieka runas

Sveiki Biedri!

Turpinot īso piezīmju sēriju no “Dumpinieka runu” satura, vēlos parādīt to, kā varas attīstību redzēja toreiz – pirms 150 gadiem. Ceru, ka lasītājiem patiks idejas, kas bijušas tik bīstamas, ka kopš to uzrakstīšanas (orģinālā franču valodā) izdotas vien 5 reizes. 1885, 1906, 1908, 1921 un fragmentāri 1991. Proti vislielākās apziņas brīvības laikos. Pārējā laikā, pat zemēs kur valdīja sociālisms, šo ideju pieminēšana draudēja ar nepatikšanām.

Vai kā gribas atcerēties krievu pantiņu “хочешь бей, а хочешь куй, всё равно получишь ..... бублик...”

Ir tikai viena iespēja no divām – vai nu tautā, pilsētā izveidosies ekonomiskā vienlīdzība[1] un brīvi vienlīdzīgi pilsoņi vairs neatteiksies no savām tiesībām par labu nedaudziem, bet pacentīsies atrast jaunu organizācijas veidu, kas viņiem dos iespējas pašiem vadīt savu dzīvi, vai arī turpinās pastāvēt mazākums, valdot pār masām ekonomiskā ziņā,- kāda ceturtā kārta, kas radīsies no priviliģētiem buržuā[2] un pārbēdzējiem no strādnieku vidus, un tad tautas masas gaida grūti laiki. Valdība, kuru izvēlēs šis mazākums rīkosies atbilstīgi: Tā rakstīs likumus savu privilēģiju saglabāšanai, bet pret nepakļāvīgajiem tā izmantos spēku un varmācību.

Pārstāvības sistēma tika radīta ar mērķi novērst vienpersonisku valdīšanu. Tai vajadzēja nodot varu nevis viena cilvēka, bet veselas klases[3] rokās. Par spīti tam tā vienmēr virzījās uz vienpersoniskas varas atjaunošanu, vienmēr tiecās pakļaut sevi vienam cilvēkam.

Šīs dīvainās rīcības iemesls ir ļoti vienkāršs. Kad valdības rokās tika nodoti visi tie pilnvaru tūkstoši, ar kuriem tā ir šobrīd apveltīta, kad tai tika uzticēta visu lietu vešana, kuras attiecas uz valsti, un iedots vairākus miljardus liels budžets, vai bija iespējams uzticēt visu šo bezgala daudzo lietu vešanu nesakarīgajam baram parlamentā? Bija nepieciešams nozīmēt izpildu varu – ministriju, kura šim nolūkam būtu apveltīta ar praktiski monarhiskām pilnvarām.

Jebkura valdība tiecas kļūt vienpersoniska, tāda ir tās sākotnējā izcelsme, tāda viņas daba.

Vai parlamentu ievēlēs ar cenza ierobežojumiem[4], vai vispārējā balsojumā, vai deputātus ievēlēs tikai strādnieki no strādnieku vidus, parlaments vienmēr meklēs cilvēku, kuram varētu nodot rūpes par vadību un pakļauties. Un tikmēr, kamēr mēs uzdosim nelielai cilvēku grupai pārvaldīt visas lietas – ekonomiskās, politiskās, militārās, finansu, rūpniecības u.t.t., kā to darām šobrīd, šī nelielā grupa neizbēgami tieksies, kā vienība pārgājienā, pakļauties vienam vadītājam.

Ja mēs vēlamies nākamās revolūcijas brīdī atvērt durvis reakcijai , vai pat iespējams monarhijai, tad mums tikai jāuztic mūsu lietas kādai pārstāvju valdībai vai kādai ministrijai, apveltītai ar tādām pilnvarām, ar kādām tā ir apveltīta šobrīd. Reakcionāra diktatūra, sākotnēji iesarkana[5], tad sajūtot savu stāvokli stabilizējamies, pamazām zilējoša[6], būs drīzi klāt. Tās rīcībā būs visi varas ieroči; tā atradīs tos gatavus un derīgus lietošanai.

Tālāk būs vēl jautrāk! Apsolu!

Uldis Vanags

---

[1] Nevajag domāt, ka tā ir negatīvā egalitārisma (visi vienādi nabadzīgi) doktrīna, kā to mēģina iztēlot labējo kustību ideologi. Tā ir sistēma, kuras pamatā ir liegums radīt naudu no naudas – proti gūt peļņu neko neražojot, tikai koncentrējot naudu savās rokās, un tajā pat laikā garantija, ka katrs, kurš godprātīgi strādā spēj nodrošināt sev cilvēka cienīgu dzīves līmeni.

[2] Pievērsiet uzmanību  - nevis no visas buržuāzijas – proti, visiem pilsoņiem (darbs rakstīts franciski), bet to priviliģētas daļas.

[3] Šeit domāta pilsoņu klase. Tajā laikā sabiedrība dalījās aristokrātu, pilsoņu un atkarīgo personu  u.c klasēs atkarībā no valsts iekārtas.

[4] Cenza ierobežojumi – vēlētāju skaita samazināšana ierobežojot to skaitu pēc vecuma, dzimuma, mantiskā stāvokļa, dzīvesvietas, ticības, skaita vai kā savādāk

[5]  Sarkana – tautas intereses, sociālas vērtības sargājošās kustības krāsa (pieņemts apzīmējums)

[6] Zilā – šeit, monarhiju, absolūtu valsts un birokrātijas varu pār cilvēkiem simbolizējoša krāsa (pieņemts apzīmējums)

Nacionālisms

Esmu nacionālists!

Ilgi esmu klausījies, ko saka mana sirds. Mani neapmierina tas skanējums, ko piešķīruši šim vārdam mūsdienu ideologi – tie cilvēki, kurus neinteresē nekas izņemot naudu un kuri lielmanīgi atļaujas izmantot vārdus kā grib, bieži kropļojot to jēgu.

Ideju un ideālu kropļošana ir XX gadsimta sērga. Tumsonība ir šīs sērgas pamats.

Esmu nacionālists, esmu latvietis. Es mīlu savu tautu un uzskatu to par labāko tautu pasaulē, jo pasaulē es esmu ienācis kā latvietis. Citas tautības man nav un nekad nevar būt. Ja es savu tautu neuzskatīšu par labāko tad nomelnošu pats sevi, savu ģimeni un savus senčus Es lepojos par savu tautiešu sasniegumiem un uzvarām.

Bet!

Es nelepojos savu tautu.

Tauta nav tas ar ko lepojas, tā ir kā elpa. Ar to ka mēs elpojam mēs taču nelepojamies.

Tā ir tas kas mums dots neprasot vai mēs to gribam vai nē, gluži kā māte vai tēvs. Un man ar to jādzīvo tā, lai pat manas tautas ienaidnieki teiktu: “Jā, rau kur vecis, ne tajā pusē karo, bet godavīrs.”

Es nevaru mīlēt citu tautu, es varu to cienīt. Jo kā katram no mums ir tikai viena māte tā ir arī tikai viena tauta.

Man oponēs: “Kā tad ar tiem, kam vecāki, katrs no savas tautas?”

Arī tiem ir katram tikai viena tauta. Nezinu kā tas ierakstās un kur, bet pienāk katram tāds brīdis, kad viņš saprot – šī ir mana tauta un vienmēr tāda bijusi.

Es mīlu savu tautu un vienmēr cīnīšos par savas tautas tiesībām. Tomēr es neuzskatu, ka tādējādi man būtu jācīnās pret citu tautu tiesībām. Cīņā par tautu tiesībām valsti nedrīkst izmantot. Dievs uz zemes robežas nav novilcis, to paveikuši cilvēki un ne jau tie labākie.

Man nepatīk kā vārdu “Nacionālisms lieto tagad. Nacionālisms nav šovinisms – kad citas tautas uzskata par zemākām un pakļaujamām. Tas nav mesiānisms, kad citas tautas uzskata par neattīstītām un tādēļ “integrējamām”. Tas nav arī patriotisms – kad mīli tās valsts varu, kurā dzīvo. Tas nav arī internacionālisms, kad tu uzskati, ka vari citām tautām mācīt, kā jādzīvo.

Nacionālisms nav tās jūtas, kuras var šķirt cilvēkus. Man nav un nekad nav bijušas problēmas kontaktēties ar patiesu jebkuras tautas nacionālistu. Es zinu savas tautas vēsturi. Zinu kā tā tikusi falsificēta. Zinu arī to, ka nevienai tautai šis liktenis nav gājis secen. Es zinu, ka manas tautas brāļi ir darījuši gan cēlus darbus gan nelietības. Es to ZINU un man nav tas jānožēlo vai jānotušē, jo arī citām tautām ir gājis tāpat.

Es cīnos par savas tautas tiesībām un prestižu, bet nekad nedaru to uz citas tautas rēķina.

Latvijā nezin kāpēc uzskata, ka ja tu esi nacionālists, tad tu nemīli krievus. Un otrādi, ja tu neesi nacionālists, tad tu mīli krievus.

Tad lūk: Es esmu latviešu nacionālists un cienu krievus.

Kāpēc es tik gari visu izklāstu?

Tautas labklājību var celt ne tikai aplaupot otru, bet arī kopā strādājot un cīnoties pret laupītājiem.

Savu ganāmpulku var palielināt ne tikai nozogot kaimiņa aitas, bet arī kopā ar kaimiņu izķerot vilkus un izcērtot krūmus un iegūstot draugu – kaimiņu.

Sarkans ir labs

Sveiki!
Sarkans, tas ir labi! Tas ir pareizi!

Mūsu asinis ir sarkanas, un bez tām nav dzīvības.

Tātad sarkanais tas ir dzīvais, tā ir mūsu uguns, mūsu griba, mūsu enerģija, viss tas, kas sastāda patieso dzīvi.

Tāpēc esiet dzīvi!

Esiet vareni!

Esiet sarkani!