Nu ja – Juris, ne jau Georgs, Jurijs vai Žoržs.
Nav tāda Georga krusta ir Jura krusts – augstākais karavīra apbalvojums Krievijas impērijā. Un karājās tas tieši tādā melni dzeltenā lentītē. Karājās pie krūtīm arī tiem, kuriem mums jāpateicas par Latviju – Latviešu Strēlniekiem. Ja šobrīd kāds pārdzīvo, ka krievu kopiena izmanto šo kaujas slavas simbolu un nopulgo to, tas nopulgo savus vectēvus un vecvectēvus, tas nopulgo pats savas tautas vēsturi.
Ak, jā Jura maģiskais skaitlis – šobrīd tas ir skaitlis 9. Neuzskatu par apgrūtinājumu atgādināt kāpēc 9 nevis 8. Vienkārši tāpēc, ka Londonā bija 8. maijs, bet Maskavā 9. maijs, brīdī kad Vācija parakstīja kapitulācijas aktu. Katrā gadījumā Latvijā karš beidzās tieši 9. maijā.
Lai arī kāda būtu vēsture, par to, ka mēs esam, ir jāpateicas tieši tai vēsturei, kas bijusi. Ja tā būtu savādāka, šobrīd dzīvotu citi cilvēki nevis mēs. Manu māti izglāba vācu kara ārsts, bet tēvu – krievu. Kurš no viņiem bija nepareizais? Kuram teikt paldies, kuram nē?
Uzvaras svētki – tādu nosaukumu tiem deva valsts un tauta to pieņēma. Es piekrītu, un pateikšu kāpēc.
Ne tāpēc, ka kāda no pusēm uzvarēja karā. Karš nekad nav tautai, karš ir nopietniem vīriem, kuri ar cigāru rokās sēž pie kamīna. Katrs kritušais, katrs bumbas nogalinātais bērns kā zelta monēta iekrīt viņa kabatā. Karš tautai vienmēr ir šausmas. 9. maijā beidzās šīs šausmas latviešu tautai. Protams šāvieni un sprādzieni skanēja un skan arvien, kaut pagājuši jau 66 gadi šis karš turpina nogalināt un sakropļot, bet galvenās šausmas beidzās. Jā PSRS tās beidzās ar 20 000 000 bojāgājušo, bet Latvijai, ar 1 000 000 pazudušu dvēseļu. Jā, nokauto bija mazāk, bet vai tie – pasaulē izkaisītie nav Latvijai zudušas dvēseles. Mēs zinām veiksmes stāstus, bet ko mēs zinām par citiem? Latvijai karš nozīmēja zaudētu PUSI NO NĀCIJAS. Vai dienu, kad šīs šausmas beidzās nebūtu vērts atcerēties?
Tomēr bija arī kāda uzvara – 1945. gada 9. maijā sabruka divi cilvēkēdāju režīmi Vācijas un PSRS. Jā, abi! Vācijas režīms tika likvidēts, bet arī padomju režīms bija spiests mainīties. Tam vairs nebija spēka pakļaut iegūtās teritorijas ar spēku un pārvaldīt ar šausmām. Tam nācās pierimt. Pajautājiet tiem, kas pēta šo laiku – pavērojiet PSRS rīcību līdz 1941. gadam – un pēc.
Tiem kas dīc par kaut kādu okupāciju – 1945. gadā Latvijas Republikas vietā jau 6 gadus pastāvēja LPSR un neviens nekad nebija solījis atbrīvot LPSR no dalības PSRS sastāvā. Turklāt šobrīd Latvijas Republika ir atzinusi PSRS darbību 1940-41. gadā par likumīgu. Ja kāds nepiekrīt var iemest acis preses ziņās, es neesmu redzējis Latvijas notu par Irākas un Afganistānas parlamentu neatzīšanu, jo tie ir ievēlēti svešas valsts stobru ēnā, neslēptas okupācijas apstākļos. Ja mēs atzīstam vienu, nevaram noliegt otru.
Lai arī kāda būtu PSRS valsts darbība (PSRS tauta un valsts bija ideoloģiski nošķirtas) tautām ar to nav nekāda sakara.
Ticu, ka Jaroslavļas zemnieks vai Minhenes birģelis sapņoja redzēt savu dēlu pārnākam mājās spožos zābakos un uniformā, jo tas dienējis armijā un parādījis, ka ir īsts vīrs, bet neticu, ka viņi sapņoja redzēt savus dēlus kaut kādu valstsvīru ambīciju dēļ guļot dubļainos ierakumos, un mēģinot saturēt ar stingstošiem pirkstiem savas iekšas, ko saārdījis šāviņš. Neticu, ka šie puiši sapņoja strādāt par kurinātājiem Osvencimā, vai konvojniekiem Kolimā.
Lai piespiestu kaut ko tādu darīt bija jākurina tautu naids. Bija jābaida viena tauta ar otras draudiem, bija jāiesēj katrā, un jāizaudzē mesiānisma, šovinisma nezāle. Mēs nesīsim kultūru pasaulei, bet mēs - proletariāta varu. Mēs pierādīsim, ka Latvija ir Krievijas filiāle, bet mēs, ka Latvieši ir pārāki par krieviem.
Izskatās, ka mēs atkal esam gatavi – bet vai varam to atļauties. Vai puse no nācijas trešo reizi nebūs par daudz?
Vai mēs nevaram vienreiz apstāties un apskatīties apkārt. Izsvērt, kas patiešām mūs apdraud, kas pietrūkst. Ja mēs to nevaram, tad ir par vēlu. Vēsturē būs vēl viena maza, lepna, spītīga, aprobežota un izzudusi tauta. Dīvainākais ir tas, ka tā krievu kultūra, kura pastāvēja tikai Latvijā un pateicoties Latvijai izzudīs līdzi.
