Sveiciens 1. maijā

...Мать говорит об округах как о шестидесяти социо-политических культурных

"солянках". А я добавлю - и экономических.(...) Новый закон реально дал каждому 

подданному Империи право голосовать за местный орган власти собственными 

ногами. (...) Долгосрочным эффектом, как вы можете представить, стало прямое 

биологическое соревнование. Граф Фор-Просвещенный ведет дела благоприятно 

для своих подданных, его Округ растет, доходы увеличиваются. Его сосед Граф 

Фор-Скучный управляет своим округом слишком жестко, и люди ускользают от 

него как капли сквозь решето, а его доходы падают. И другие графы ему не 

сочувствуют, ведь его потеря – это их выгода...

Лоис МакМастер Буджолд. «Гражданская кампания»

В результате нынешнее правителство Латвии равно как и предыдущие, и все те кто их политику поддерживает, являеться агентами всех иностранных государств, как бы ни странно это и не звучало. И не имеет значения, получают они от них прыбыль, делает это ввиду убеждения или по природной тупости.

Они разрушают нашу страну на радость чужаков. Свой же народ для них быдло – в последнее время это сквозит в речах правителей из Виенотибы постоянно. Хотя и СЗК и ЦС не лучше.

Понятно разочарование после выборов, понятна ненависть к СМИ, но сквозит и другое: Дураки избиратели – мы были бы лучшим выбором. Ой, ли?

Нехватка «мозгов», неумение работать с людьми равно присуще и им. О политической мелюзге я и не говорю. Объеденения типа: «лишь бы я попал к кормушке» страшная беда нашей родины. Ни идеологии, ни идеалов – одни амбиции.

Остается вопрос «Что делать?»

Мой ответ: «Надо думать» Даваите вместе подумаем, авось понравится и захочеться ещё. Звучит конечно страшновато – самому-то думать, но папытка вед нэ пытка?

Пора объеденятся вопреки усилиям власти по разделу нас на сословия и категории.

А ведь если каждый подумал бы о том что земля эта наша, а значется живем на ней МЫ а не Я, Янка, Иван и прочий сброд, могло бы что и получится. Ведь на НАШЕЙ земле МЫ можем выжыть только НАШИМИ общими усилиями. (А ведь это предложение как на русском, так и на латышском звучит одинаково)

Ведь мы не страна восточная и не страна западная. Мы на перекрёстке. И нам бы желательно чтобы все приходили бы в наш кабачок (и желательно оставляли в нём свою денежку) а не мимоходом о нас ноги вытирали.

С праздником 1.мая

Cukura Temīda

Kā man iepaticies pēdējais cepiens ap Herberta Cukura personību.
Tipisks Latvijas ienaidnieku kārtējais gājiens. Taisi kaut hrestomātiju par tēmu – kā sagraut valsti līdz galam. Vispirms VL iniciatīva par latviešu valodu skolās. Tad ģeniālās pārmaiņas tiesību normās šajā sakarā. Un visbeidzot tāds mīļš putu mākonītis – Herberts Cukurs.
Lai miers šī cilvēka pīšļiem. Nez vai savos lielākajos murgos viņš redzēja, kā viņa pīšļus izmanto politiskiem teātriem.
Gribētu teikt, ka tikai nelieši var tā rīkoties. Bet mēs esam tādi paši, jo atļaujam mūsu prātus šādi drātēt. Izmantot mūsu tumsonību, mūsu nezināšanu mūsu pašu pazemošanai.
Vispirms tiek radīts netīrs tēls. Tad tiek radīts šī tēla attaisnojums. Dīvaini, ka tie abi sakrīt ar diametrāli pretējiem poliem sabiedrībā. Rejieties suņi, kamēr šakāļi rij jūsu paiku.
Vai tiešām Latvija līdz šim nav spējusi saprast, ka vāroties savā sulā tā neko nepierādīs. Pasaulē neinteresē, ko saka Izraēla, pasaulē neinteresē ko saka Latvija. Pasauli interesē skandāli, un te ir viens, kuru var kurbulēt uz nebēdu.
Vai tiešām latvieši un ebreji, ja jau tiem tik ļoti vajag patiesību, nevar vienoties un to atrast?
Es dzirdu tikai emocijas un versijas. Es dzirdu versijas par tēmu: H. Cukurs ir varonis, es dzirdu versijas par tēmu H. Cukurs ir noziedznieks.
Man kā juristam ir vēl pāris variācijas par tēmu, bet es neesmu ne reizi dzirdējis, ka kāds izteiktu versiju, ka jautājums ir atklāts un ir jāizlemj vispirms.
Tiesībās ir princips, ka ar varonību var izpirkt noziegumu un ar noziegumu dzēst nopelnus. Ja H. Cukurs ir piedalījies ebreju iznīcināšanā – tas ir noziegums un viņam nav nekādas vajadzības mainīt savu atdusas vietu. Ja H. Cukurs nav piedalījies ebreju iznīcināšanā tad viņa vieta ir brāļu kapos. (un tiesas priekšā būs jāstājas kādam citam).
Tas ir jautājums, kas attiecas tikai uz H. Cukuru un ne uz vienu citu. Tas nav jautājums par principu, tas ir jautājums par līdz galam neizmeklētu krimināllietu.
Tikai latviešu un ebreju tautas var to izlemt. To var izlemt tikai kopīgi, un mums ir jāiemācās kaut ko darīt kopīgi.
Un vienai lietai gan es piekrītu, un te ir akmens arī Latvijas temīdas lauciņā (Kononova lietā) Ja nav dokumentu, bet ir tikai liecības par tik seniem notikumiem, nav pierādījumu. Lieta nav pierādīta un persona ir nevainīga. Vai nu vienas vai otras karojošās puses arhīvos var būt un visdrīzāk ir dokumenti – kur tie ir?
Un mums vajag tos visus, nevis tikai “pareizos”, kurus tā mīl vēsturnieki.
Herberts taču arī ir tiesīgs dusēt mierā.

Winstons

Many forms of Government have been tried and will be tried in this world of sin and woe. No one pretends that democracy is perfect or all-wise. Indeed, it has been said that democracy is the worst form of government except all those other forms that have been tried from time to time.
 
Man šitais patīk!
Un patīk tie kas to cītīgi atkārto.
Lūk, cik izcils cilvēks atzīst, ka demokrātija ir vismazākais ļaunums!
 
Izcils cilvēks izteica savas domas. Savas domas. Savas politiskās pārliecības esenci. Savas!
Kas ir sers Winston Leonard Spencer-Churchill, KG, OM, CH, TD, PC, DL, FRS? Kas viņš ir pēc savas pārliecības, kārtas piederības, mantiskā stāvokļa? No kā pozīcijām ir teikta šī spārnotā frāze?
Aristokrāts ar ciešām saknēm Amerikas kontinenta finansu oligarhijā – viņš pārstāv veco Eiropas aristokrātiju, kas cilvēkus uzskatīja par domājošiem darbarīkiem un reizē Amerikas finansu oligarhiju, kurai cilvēki ir slaucamas govis. Viņš pārstāv kārtu, kura cenšas saglabāt savu varu sagrābjot bagātības caur politisko ietekmi. Kārtu, kas ar 30 sudraba grašiem, uguni un zobenu ir pārvaldījusi pasuli līdz XX gadsimtam un grib to darīt turpmāk.
 
Šādam cilvēkam demokrātija ir vismazākais ļaunums!

Himna

Ojārs Vācietis

Krāces
Tev nav laika ar līkumu iet,
Manu svešo un zināmo nācēj,-
Tā ir tava dziesma, ko dzied
Upju, gadu un dvēseļu krāces.

Dzīvi nodzīvot vajaga prast -
Tā ir gara un vienmēr par īsu-,
Lai tev izliekas vienmēr par maz
Grūtas uzvaras laimīgo trīsu.

Vadi plostu. Nekas, ja visapkārt tev rūks
Viļņu trakās un krēpjainās lauvas, -
Ne tik viegli tavs pavediens trūks,
Pirmās trūks plostam tērauda tauvas.

Ej pār upēm. Nekas, ja tur dārd
Dzelmes valstītu akmeņu sāni.
Apkārtceļš-
Garāks trīskārt un desmitkārt,
Viņa ērtums un drošība - manīgs.

Ja tu delnu uz klintsraga plēs,
Ja kāds akmens sāpīgi sasit, -
Esi mierīgs. Mēs- pirmie. Avangards- mēs.
Nav kam tiltus un asfaltus prasīt.

Vissarkanākais dzejnieks

Ojārs Vācietis

Pūt, vējiņi!
Tā ir tautas sirdsapziņa,
un tai mūžam tādai būt −
pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
pūt, vējiņi, pūt...
 
Rijas klons vai pļavas ciņi,
vai nu vagars, vai nu jods
un tik vien tā „pūtvējiņi”,
cik tu Jāņu naktī zodz.

Esi mierīgs, dzīvo rāmi,
kamēr kauli sausi kalst.
Dieviņš aizdos savu prāmi
nokļūt tur, kur veļu valsts.
          Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
          aizdzen mani kapsētā!

Muižas svilst kā darvas ķīpas ...
Platā mugurā kā galds
piektais gads velk savas strīpas
apkārt sarkans, vidū balts.

Pārāk cieta āda viņiem,
tad lai palīdz miets un „Pļī”,
nav nekāda „putvejini”,
ir − „Bože, carjā hraņī !”
          Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
          aizdzen mani katorgā!

Durkli zemē, plecā somu,
„Pūt, vējiņi”, spārnus plet,
pietiek pelēt, jāsāk domāt,
pietiek kaut un jāiet sēt.

Paliek gaisā sapņi zili,
ej, kur tālums gaida zils!
Laiks. Un svešā Pēterpilī
sākas tava Pēterpils.

          Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
          aizdzen Revolūcijā!

Atkal liktens bungas uzsit,
atkal viņam ņirdzīgs spīts:
vienam stobrs uz vakarpusi,
otram ņemts uz grauda rīts.

„Pūt, vējiņi” vienāds šķietas
tiem, kas abās pusēs ļimst...
Divas laivas stāv uz vietas
un pat arī varbūt − grimst.

          Pūt, vējiņi, dzen laiviņu
          Borovskā un Volhovā!

„Pūt, vējiņi”, skani saldi,
kaut tavs mūžs pēc nāves salds, −
neviens skangals tā nav skaldīts,
neviens pīslis tā nav malts.

Pūt, vējiņi, cik ir dūšas, −
ne tik viegli masti lūst,
pūt, vējiņi, kamēr pūšas,
kamēr buras ir, kur pūst.

          Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
          aizdzen tautu mūžībā!

Tā ir tautas sirdsapziņa,
un tai mūžam tādai būt −
pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
pūt, vējiņi, pūt...

LR Ô ^{by XXXbank}

Teic, kur zeme tā

Teic, kur zeme tā

Kur gan tā ir – mūsu Latvija?

Latvija, kuru es atceros, sakopta, dzīva, strādīga. Jā bija padomju varas spaidi – derdzīgi un glumi, bet visiem zināmi. Kas prata un gribēja, ar tiem tika galā. Bija vesela jūra aizliegumu, kurus visi draudzīgi ignorēja. Viss bija apmēram tāpat kā tagad – vadlīnijas sūtīja no ārpuses, cilpu ap tautas rīkli vilka pašu bālēliņi.

Un tomēr bija, kas savādāks. Jā, mirstošs, izzūdošs, bet bija. Iespējams, ka tā bija mūsu Latvija. Par brīnumu izdzīvojusi Otrā pasaules kara ugunīs, sevi saglabājusi. Latvija kura cīnījās par savu dzīvību.

Vai padomju vara to centās iznīcināt?

Nē! Tai bija citi darbi darāmi. Daudzējādā ziņā pat balstīja un attīstīja. Vienīgie, kuri noteikti grāva bija atkal pašu latviešu vidū dzimušie, kuriem gribējās varu, kaut prāts derēja vien gana amatam. Protams, ka daudz ko pameta novārtā. Daudz ko būtisku, kas sāpināja un uzkrājās kā inde.

Man, laikam, ir dīvaina dzīves pieredze. Viena no manas jaunības autoritātēm bija skolas militārās mācības skolotājs. Padomju armijas majors, bet no tiem, kuri bija karojuši, nevis kazarmu produkts. Viņš manas nacionālās pašapziņas veidošanai ir izdarījis vairāk nekā jebkurš latvietis. Nekad neaizmirsīšu viņa vārdus «Что бы мы в Советской армии делали без вас – латышей?» (Ko gan mēs Padomju armijā iesāktu, ja nebūtu jūsu – latvieši?). Viņš mums potēja to padomju ideoloģiju, ko uzskatīja par pareizu: “Jums jāiet mācīties. Nevaidiet par migrantiem, mācieties un ieņemiet viņu vietas. Mācieties, lai padomju vara nesūta jums speciālistus no citurienes. Ir iespēja mācīties visā PSRS – par velti un stipendiju.

Bet mēs... Ko mēs? Mums doties mācībās uz kaut kādu Alma-atu vai Irkutsku šķita mežonīgi tālu. Šķita, ka tas nav tā vērts. Ko valsts? Valsts apmaksātu jebkuru mūsu izvēli, bija pat nacionālās kvotas (kas nezina: atsevišķās PSRS augstskolās varēja iestāties kārtojot eksāmenus latviski un noliekot vienu papildus eksāmenu krievu valodā. Tas nebija visu laiku, bet 80-to gadu beigās tāda iespēja pastāvēja).

Uzrakstīju un padomāju – vai tas nav mazliet no tā, kas būtu jāmācās šībrīža valstij, kas aizņem Latvijas zemi?

Valsts menedžēja savu speciālistu sagatavošanas programmu pēc valsts vajadzībām. Ignorējot tautības un robežas. Vai ti var nosodīt? Nedomāju vis.

Tātad, nonākam pie jautājuma par migrantiem. Vai tas, ka latvieši bija kūtri mācīties ārpus savas republikas un speciālistus uz šejieni nozīmēja, kādi bija neprasot viņu tautību un vēlmi braukt, vai tā ir migrantu, latviešu vai valsts varas vaina?

Vai tas, ka šie cilvēki atbrauca strādāt Latvijas labā grāva mūsu Latviju? Nē!

Kas tad? Kur tā palika? Kas bija tas, kam zūdot pazuda pati Latvija?

Mēģinu atcerēties mūsu pašapziņu, mūsu kolektīvismu. Ne to uzspiesto, bet patieso. Mēs bijām mēs, ar visiem mūsu maldiem un ideāliem. Pret mums visiem stāvēja valsts. Katrs par sevi bijām vāji, bet apvienojoties? Valsts bija spēcīga bet tās kalpi pa vienam reti atteicās pievienoties mums. Kaut vai aizbraucot uz laukiem pie omes kartupeļus visai ziemai norakt, sametoties pa pāriem un aizvedot puķes uz Ļeņingradas tirgu, aizejot uz deju kolektīvu vai kori. Jāņos sēžot ap ugunskuru un dziedot “aizliegtās” dziesmas pie Lāčplēša vai Pāvilostas alus kausa.

Mēs bijām kopā un varējām stāvēt pret likteni un valsti. Vēl solis un mēs varētu diktēt ko gribam.

Laikam jau šis solis palika nepasperts, un tad pazuda Latvija....

Mums iemeta sejā mūsu pašu valsti un mēs aizrijāmies. Katrs nolīdām savā stūrī sagremot savu kumosu no tās. Kad pēc laika sākām līst ārā no migām, nonācām klajā laikā. Šilte gan vēstīja, ka te ir “Latvijas Republika”, tikai tā bija šilte tukšā vietā. Tagad mēs stāvam ap šo šilti, vieni lēni aizbrien pār lauku, meklēt ko citu. Kāds, beidzis sagremot palielāku gabalu, nāk klāt, lai pēc brīža dotos tālāk. Citi spītīgi stāv, gaidot kaut ko. Ko? Apkārt vien tukšas svešas sejas. Kā lai vēršas pie tā, kuru piekrāpi, izmeti no darba, nesamaksāji algu, izmeti no dzīvokļa? Kam kliedzi sejā: “Tu man neesi nekas es pats visu varu!” Kuru sauci par okupantu, cūku migrantu. Kā apvienot to ko esam saplēsuši ? Kamēr tā stāvam un gaidām mūsu Latvija kļūst arvien tālāka un tālāka.

Burti uz šiltes sāk dzist.