Teic, kur zeme tā
Kur gan tā ir – mūsu Latvija?
Latvija, kuru es atceros, sakopta, dzīva, strādīga. Jā bija padomju varas spaidi – derdzīgi un glumi, bet visiem zināmi. Kas prata un gribēja, ar tiem tika galā. Bija vesela jūra aizliegumu, kurus visi draudzīgi ignorēja. Viss bija apmēram tāpat kā tagad – vadlīnijas sūtīja no ārpuses, cilpu ap tautas rīkli vilka pašu bālēliņi.
Un tomēr bija, kas savādāks. Jā, mirstošs, izzūdošs, bet bija. Iespējams, ka tā bija mūsu Latvija. Par brīnumu izdzīvojusi Otrā pasaules kara ugunīs, sevi saglabājusi. Latvija kura cīnījās par savu dzīvību.
Vai padomju vara to centās iznīcināt?
Nē! Tai bija citi darbi darāmi. Daudzējādā ziņā pat balstīja un attīstīja. Vienīgie, kuri noteikti grāva bija atkal pašu latviešu vidū dzimušie, kuriem gribējās varu, kaut prāts derēja vien gana amatam. Protams, ka daudz ko pameta novārtā. Daudz ko būtisku, kas sāpināja un uzkrājās kā inde.
Man, laikam, ir dīvaina dzīves pieredze. Viena no manas jaunības autoritātēm bija skolas militārās mācības skolotājs. Padomju armijas majors, bet no tiem, kuri bija karojuši, nevis kazarmu produkts. Viņš manas nacionālās pašapziņas veidošanai ir izdarījis vairāk nekā jebkurš latvietis. Nekad neaizmirsīšu viņa vārdus «Что бы мы в Советской армии делали без вас – латышей?» (Ko gan mēs Padomju armijā iesāktu, ja nebūtu jūsu – latvieši?). Viņš mums potēja to padomju ideoloģiju, ko uzskatīja par pareizu: “Jums jāiet mācīties. Nevaidiet par migrantiem, mācieties un ieņemiet viņu vietas. Mācieties, lai padomju vara nesūta jums speciālistus no citurienes. Ir iespēja mācīties visā PSRS – par velti un stipendiju.
Bet mēs... Ko mēs? Mums doties mācībās uz kaut kādu Alma-atu vai Irkutsku šķita mežonīgi tālu. Šķita, ka tas nav tā vērts. Ko valsts? Valsts apmaksātu jebkuru mūsu izvēli, bija pat nacionālās kvotas (kas nezina: atsevišķās PSRS augstskolās varēja iestāties kārtojot eksāmenus latviski un noliekot vienu papildus eksāmenu krievu valodā. Tas nebija visu laiku, bet 80-to gadu beigās tāda iespēja pastāvēja).
Uzrakstīju un padomāju – vai tas nav mazliet no tā, kas būtu jāmācās šībrīža valstij, kas aizņem Latvijas zemi?
Valsts menedžēja savu speciālistu sagatavošanas programmu pēc valsts vajadzībām. Ignorējot tautības un robežas. Vai ti var nosodīt? Nedomāju vis.
Tātad, nonākam pie jautājuma par migrantiem. Vai tas, ka latvieši bija kūtri mācīties ārpus savas republikas un speciālistus uz šejieni nozīmēja, kādi bija neprasot viņu tautību un vēlmi braukt, vai tā ir migrantu, latviešu vai valsts varas vaina?
Vai tas, ka šie cilvēki atbrauca strādāt Latvijas labā grāva mūsu Latviju? Nē!
Kas tad? Kur tā palika? Kas bija tas, kam zūdot pazuda pati Latvija?
Mēģinu atcerēties mūsu pašapziņu, mūsu kolektīvismu. Ne to uzspiesto, bet patieso. Mēs bijām mēs, ar visiem mūsu maldiem un ideāliem. Pret mums visiem stāvēja valsts. Katrs par sevi bijām vāji, bet apvienojoties? Valsts bija spēcīga bet tās kalpi pa vienam reti atteicās pievienoties mums. Kaut vai aizbraucot uz laukiem pie omes kartupeļus visai ziemai norakt, sametoties pa pāriem un aizvedot puķes uz Ļeņingradas tirgu, aizejot uz deju kolektīvu vai kori. Jāņos sēžot ap ugunskuru un dziedot “aizliegtās” dziesmas pie Lāčplēša vai Pāvilostas alus kausa.
Mēs bijām kopā un varējām stāvēt pret likteni un valsti. Vēl solis un mēs varētu diktēt ko gribam.
Laikam jau šis solis palika nepasperts, un tad pazuda Latvija....
Mums iemeta sejā mūsu pašu valsti un mēs aizrijāmies. Katrs nolīdām savā stūrī sagremot savu kumosu no tās. Kad pēc laika sākām līst ārā no migām, nonācām klajā laikā. Šilte gan vēstīja, ka te ir “Latvijas Republika”, tikai tā bija šilte tukšā vietā. Tagad mēs stāvam ap šo šilti, vieni lēni aizbrien pār lauku, meklēt ko citu. Kāds, beidzis sagremot palielāku gabalu, nāk klāt, lai pēc brīža dotos tālāk. Citi spītīgi stāv, gaidot kaut ko. Ko? Apkārt vien tukšas svešas sejas. Kā lai vēršas pie tā, kuru piekrāpi, izmeti no darba, nesamaksāji algu, izmeti no dzīvokļa? Kam kliedzi sejā: “Tu man neesi nekas es pats visu varu!” Kuru sauci par okupantu, cūku migrantu. Kā apvienot to ko esam saplēsuši ? Kamēr tā stāvam un gaidām mūsu Latvija kļūst arvien tālāka un tālāka.
Burti uz šiltes sāk dzist.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru