Cukura Temīda

Kā man iepaticies pēdējais cepiens ap Herberta Cukura personību.
Tipisks Latvijas ienaidnieku kārtējais gājiens. Taisi kaut hrestomātiju par tēmu – kā sagraut valsti līdz galam. Vispirms VL iniciatīva par latviešu valodu skolās. Tad ģeniālās pārmaiņas tiesību normās šajā sakarā. Un visbeidzot tāds mīļš putu mākonītis – Herberts Cukurs.
Lai miers šī cilvēka pīšļiem. Nez vai savos lielākajos murgos viņš redzēja, kā viņa pīšļus izmanto politiskiem teātriem.
Gribētu teikt, ka tikai nelieši var tā rīkoties. Bet mēs esam tādi paši, jo atļaujam mūsu prātus šādi drātēt. Izmantot mūsu tumsonību, mūsu nezināšanu mūsu pašu pazemošanai.
Vispirms tiek radīts netīrs tēls. Tad tiek radīts šī tēla attaisnojums. Dīvaini, ka tie abi sakrīt ar diametrāli pretējiem poliem sabiedrībā. Rejieties suņi, kamēr šakāļi rij jūsu paiku.
Vai tiešām Latvija līdz šim nav spējusi saprast, ka vāroties savā sulā tā neko nepierādīs. Pasaulē neinteresē, ko saka Izraēla, pasaulē neinteresē ko saka Latvija. Pasauli interesē skandāli, un te ir viens, kuru var kurbulēt uz nebēdu.
Vai tiešām latvieši un ebreji, ja jau tiem tik ļoti vajag patiesību, nevar vienoties un to atrast?
Es dzirdu tikai emocijas un versijas. Es dzirdu versijas par tēmu: H. Cukurs ir varonis, es dzirdu versijas par tēmu H. Cukurs ir noziedznieks.
Man kā juristam ir vēl pāris variācijas par tēmu, bet es neesmu ne reizi dzirdējis, ka kāds izteiktu versiju, ka jautājums ir atklāts un ir jāizlemj vispirms.
Tiesībās ir princips, ka ar varonību var izpirkt noziegumu un ar noziegumu dzēst nopelnus. Ja H. Cukurs ir piedalījies ebreju iznīcināšanā – tas ir noziegums un viņam nav nekādas vajadzības mainīt savu atdusas vietu. Ja H. Cukurs nav piedalījies ebreju iznīcināšanā tad viņa vieta ir brāļu kapos. (un tiesas priekšā būs jāstājas kādam citam).
Tas ir jautājums, kas attiecas tikai uz H. Cukuru un ne uz vienu citu. Tas nav jautājums par principu, tas ir jautājums par līdz galam neizmeklētu krimināllietu.
Tikai latviešu un ebreju tautas var to izlemt. To var izlemt tikai kopīgi, un mums ir jāiemācās kaut ko darīt kopīgi.
Un vienai lietai gan es piekrītu, un te ir akmens arī Latvijas temīdas lauciņā (Kononova lietā) Ja nav dokumentu, bet ir tikai liecības par tik seniem notikumiem, nav pierādījumu. Lieta nav pierādīta un persona ir nevainīga. Vai nu vienas vai otras karojošās puses arhīvos var būt un visdrīzāk ir dokumenti – kur tie ir?
Un mums vajag tos visus, nevis tikai “pareizos”, kurus tā mīl vēsturnieki.
Herberts taču arī ir tiesīgs dusēt mierā.